Neesmu rakstniece un sekot citu amata brāļu piemēram ar "copy" - "paste" būtu pārāk banāli. Jau iepriekš piedodiet, ja būs pārāk skarbi un patiesi ...
Domāju, ka esmu jau tajā vecumā, kad par mani runā mani darbi un ieguldītais fotogrāfijas attīstībā Latvijā. Jā, ne vienmēr tas krīt acīs un uzreiz ieraugāms, bet, ticiet man, vislabāk novērtējams gadu gaitā. Un tas vien, ka pāris gadus atpakaļ studijas pieraksts bija 2 mēnešus uz priekšu, ļoti daudz ko izsaka.
Par tēmu - "es un fotogrāfija" - tā, kārtīgi apdomājoties, jāsecina - "Fotogrāfija ir mana dzīve". Tas šodien var skanēt mazliet vecmodīgi, jo fotogrāfiskās vērtības un iespējas ir tik vienkāršotas savā pieejamībā, kad reti kurš atminas filmiņu fotoaparātus, bilžu kopēšanu komunālā dzīvokļa vannas istabā... Kur nu - šodien to mācu jauniešiem un viņiem tas izklausās pēc pasakas "reiz bija". Klasiskās vērtības it kā ir nobīdītas malā ar atrunāšanos par interneta iespējām, laikmetīgi straujo modernismu, kreatīvismu un inovitātēm, bet kurš būs drosmīgs un atzīs zināšanu trūkumu?
Domāju, tas vēl brīdi jāuzgaida. Jau pierādīta ir modes pasaules mainība un atgriezeniskais process, tas pats arī fotogrāfijā. Nu cik ilgi tad skatīsim nogrieztas galvas, slīpus apvāršņus, neasas fotogrāfijas un, Gunāra Bindes vārdiem runājot, "pilsētvides dokumentālo ikdienu". Cik?
Arī teiciens par "šlāgeri" fotogrāfijā dzirdēts, tik ļoti samulsu dzirdot šo termiņu pirmoreiz. Bet iedomājieties, ja nebūtu klasiski skaistās ainavas fotogrāfijas... skumji paliek. Ko darītu klasiķis Māris Kundziņš, Andris Eglītis un daudzi citi, kuru ikdienas darbs un vaļasprieks ir skaistie, fantastiskie dabasskati ļoti augstā profesionāla pasaules līmenī. Un, ja Latvijas sienas kalendāros būtu tikai Norvēģijas dabas skati no "stokiem"? Šermuļi skrien pār kauliem. Kā iespējams Latvijas dabu nosaukt par "šlāgeri"? Vēl mācību laikā par stipendijas naudu es pirku foto albumus-grāmatas, izdotus gan Latvijā, gan ārzemēs. Esmu ļoti daudz mācījusies no sērijām - Gauja, Daugava, Lielupe... Rīga.
Brīžiem es neviļus sevi pieķeru pie domas, ka pati sev domās attaisnojos par garām ejot dzirdētu frāzi savā virzienā - komercfotogrāfs, kas aizvainoja un iesēdās dziļi sirdi... Jā, kas ir komercfotogrāfija un kurš-kas ar to nodarbojas? Kurš ir vairāk FOTOGRĀFS? Tas, kurš bildē tikai brīvdienās vai tas, kura darbs ir fotogrāfija un kurš no darba brīvajā laikā arī fotografē brīvdienās? Un kā sauksim tos, kuri ikdienā strādā ar fotogrāfiju nesaistītu darbu, bet brīvdienās piepelnās bildējot kāzas, bērnus u.t.t.?
Kā jau rakstīju, "mana dzīve ir fotogrāfija" vēl 8 klasē mācoties - anketā "par ko vēlos kļūt?" ierakstīju – fotogrāfs vai bērnudārza audzinātāja. Piepildījušies ir abi. Tik esmu skolotāja lieliem bērniem.
2003. gadā biju izvēles priekšā - vai veidot-dibināt pašai savu studiju? Un draugu mudināta it kā ļāvos, lai straume mani nes, bet tas nekādā gadījumā nebija pašmērķis. Strādāt savā profesijā un saņemt algu noteikti bija... būtu vienkāršāk.
Jā, daudz ūdeņu jau aiztecējis. Bijis viegli un grūti. Ir bijušas negulētas naktis, uztraukumi. Bijusi struktūrvienība "CINEVILLĀ" gandrīz 4 vasaras, bet degvielas cenu pieauguma dēļ un valsts vērtību pārvērtēšanas posmā (ko pieņemts saukt par krīzi) ar smagu sirdi to aizvērām. Arī Ķekavā bija maziņš saloniņš. Arī to aizvērām, jo ikdienas izmaksas tieši ziemā ir visaugstākās, kad foto pakalpojumi ir vismazāk pieprasīti. Tā ir darba specifika un ikdienas klientam to grūti saprast. Jaunībā arī draugiem bija grūti saprast, kāpēc es strādāju katru sestdienu? Un kāpēc piektdienas vakaros negribu iet "tusēt". Tāpēc, ka sestdiena studijas fotogrāfam ir viskarstākā darba diena. Kad citiem atpūta vai svētki mums - darbs. To mācu arī saviem skolniekiem un studentiem. Ļoti žēl, ka pēdējos gados, praktiski visa aktīvā Latvijas foto dzīve notiek sestdienās, kad PILNA LAIKA FOTOGRĀFI (tā esmu sevi nodefinējusi) strādā "melnās miesās".
